Klientu portāls elektrum.lv

Mēneša priekšmets

Ampērmetrs

2018.gada oktobris

Ampērmetrs elektriskās strāvas stipruma mērīšanai izgatavots uzņēmumā "Elektrizitäts Aktiengesellschaftvormals Schuckert & Co" Nirnbergā (Vācijā), bet tālākā tā vēsture saistīta  ar Liepājas līdzstrāvas elektrostaciju un elektriskā tramvaja satiksmes attīstību.

1896.gada 14.decembrī Liepājas pilsētas valde noslēdza līgumu ar uzņēmumu "Nirnbergas Kontinentālā sabiedrība"  un Kauņas uzņēmēju Bernhardu Manaseviču par ielu dzelzceļa jeb elektriskā tramvaja satiksmes ierīkošanu, bet 1897.gada 9.jūlijā – par līdzstrāvas elektrostacijas un sadales elektrotīkla izbūvi.

1899.gada augustā Liepājas līdzstrāvas elektrostacijauzsāka elektroenerģijas ražošanu. Elektrostacijā bija divas elektroenerģijas sadales iekārtas – viena pilsētas elektrotīkla, bet otra tramvaja vajadzībām. Elektrostacija ražoja līdzstrāvu ar 440/220 V spriegumu. Pilsētas elektrotīkla vajadzībām tika uzstādīti četri tvaika dzinēji, kas darbināja 240 kW ģeneratorus, kā arī viena 500 kW tvaika turbīna ar 550 V sprieguma ģeneratoru elektriskā tramvaja infrastruktūrai.

19. − 20.gadsimta mijā Liepājas līdzstrāvas elektrostacijā lietotais ampērmetrs ir ne tikai industriālās vēstures liecinieks, bet arī interesants jūgendstila dizaina paraugs – to rotā stilizēts ornaments ar dekoratīvām, liektām līnijām un augu motīvu.

Šobrīd ampērmetrs aplūkojams Enerģētikas muzeja ekspozīcijā Ķegumā, Ķeguma prospektā 7/9, Ķeguma novadā.

Precīzā laika pulkstenis

2018.gada septembris

Mehāniskais sienas pulkstenis ar svārstu izgatavots rūpnīcā Clemens Riefler (Cl.Riefler, Fabrik mathematischer Instrumente) Minhenē (Vācijā).

Sākotnēji rūpnīca Riefler ražoja cirkuļus, kuru veiksmīgas pārdošanas panākumu pamatā bija ļoti augsta izstrādājumu precizitāte, ergonomiskums, un tolaik profesionāļu vidū visā pasaulē tie tika atzīti par labākajiem. Vēlāk uzņēmums sāka pievērsties arī metroloģiski precīzu pulksteņu izgatavošanai. Augstās precizitātes dēļ  šos pulksteņus izmantoja zinātnisko institūtu laboratorijās, observatorijās un metroloģijas iestādēs, kurās precīza laika noteikšana bija ļoti svarīga.

Neskatoties uz to, ka jau 20.gadsimta 40. gados strauji sevi pieteica jaunas tehnoloģijas – kvarca pulksteņi, augstās  precizitātes mehāniskos pulksteņus Riefler ražoja līdz pat 1965.gadam. Regulāri pilnveidojot to konstrukcijas, rūpnīcā izgatavoti pavisam 635 mehāniskie pulksteņi. 

Zināms, ka darbībā esoši Riefler precīzā laika pulksteņi šobrīd joprojām ir Vācu zinātnes un tehnoloģiju muzejā Minhenē un Pulksteņu muzejā Furtvangenā (Vācijā), Starptautiskajā Horoloģijas muzejā La Chaux-de-Fonds(Šveicē), kā arī Nacionālajā  pulksteņu muzejā Pensilvānijā un Jūras observatorijā Vašingtonā (ASV).

Arī AS "Sadales Tīkls" Metroloģijas laboratorijā lietots viens no Riefler rūpnīcā ražotajiem unikālajiem precīzā laika pulksteņiem, bet šobrīd, kad tehnoloģiju attīstība ir ļoti dinamiska, tas jau ir kļuvis par vēstures liecību un aplūkojams Enerģētikas muzeja ekspozīcijā Ķegumā,Ķeguma prospektā 7/9, Ķeguma novadā.

Eduarda Krauca fotogrāfija – Ķeguma spēkstacijas celtniecība

2018.gada augusts

Skats uz Ķeguma spēkstacijas būvvietu ir viena no populārākajām un atpazīstamākajām fotogrāfijām, kas bija redzama 20.gadsimta 30.gadu Latvijas lielāko preses izdevumu – "Atpūtas",  "Jaunāko Ziņu", "Sējēja"  u. c. lappusēs, stāstot par tā laika nozīmīgākās industriālās būves tapšanu.

Fotogrāfija uzņemta 1937.gada 19.augustā. Tajā aplūkojams pastāvīgais dzelzs tilts pār Daugavu, kā arī pagaidu aizsargdambju norobežotie būvlaukumi upes gultnē. Pastāvīgais tilts bija viens no svarīgākajiem būvelementiem, jo no tā veica tālākos aizsprosta un spēkstacijas celtniecības darbus. 500 metru garā tilta izbūvi uz pastāvīgajiem balstiem pabeidza 1937.gada vasarā. Lai nodrošinātu tilta nestspēju, izbūvēja metāla arkas. Uz tilta ierīkoja šaursliežu dzelzceļa sliedes, pa kurām vilcieniņi vagonetēs piegādāja celtniecības materiālus būvlaukumiem, kur tapa aizsprosta dzelzsbetona konstrukcijas un spēkstacijas ēka.

Fotogrāfijas autors ir fotogrāfs Eduards Kraucs (1898–1977) – dokumentālists ar milzīgu fotogrāfa un kinooperatora pieredzi, kuru Latvijas kino vēsturē pazīst arī kā skaņu kinožurnālu aizsācēju. Šogad 21.augustā Eduardam Kraucam apritētu 120. gadskārta. Gan fotografējot, gan arī filmējot Ķeguma spēkstacijas celtniecību laikā no 1936. līdz 1940.gadam, E. Kraucs radīja patiesi apbrīnojamu dokumentālu stāstu, kā tapa 20.gadsimta nozīmīgākais industriālais objekts Baltijā – Ķeguma hidroelektrostacija. To apliecina arī Eduarda Krauca uzņemto fotonegatīvu uz stikla pamatnes kolekcijas iekļaušana UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā.

Fotogrāfija aplūkojama Enerģētikas muzeja ekspozīcijā Ķegumā, bet stikla plates fotonegatīva oriģināls, kā arī pārējie kolekcijas oriģināli aplūkojami Enerģētikas muzeja krātuvēs Rīgā, Andrejostas ielā 19.

Koktēlnieka Krišjāņa Kugras skulptūra "Elektromontieris Kristaps"

2018.gada jūlijs

Koka skulptūra "Elektromontieris Kristaps" izgatavota 1974. gadā, tās autors ir koktēlnieks Krišjānis Kugra (1904–1979.).

Latvenergo kādreizējā filiālē "Dienvidu elektriskie tīkli" (tagad – AS "Sadales tīkls" Dienvidu reģions) Sporta svētku tradīcijas aizsākās 20.gadsimta 60.gados. Lai motivētu struktūrvienību kolektīvu sportisko garu, 1974. gadā nodibināja "Dienvidu elektrisko tīklu"Sporta svētku ceļojošo balvu − Elektromontieris Kristaps.

Laikā no 1974. gada līdz 2008. gadam Elektromontieris Kristaps apceļoja gandrīz visas Dienvidu elektrisko tīklu struktūrvienības. 

Ceļojošās balvas  Elektromontieris Kristaps skulptūras (augstums 1,50 m) autors − koktēlnieks Krišjānis Kugra – bija viens no savdabīgākajiem māksliniekiem Latvijā. Kugra dzimis Jelgavas novada Emburgas pagastā, savu amatu apguvis pašmācības ceļā. No bērnībā gūtajiem iespaidiem, vērojot sabiedrību un iepazīstot latviešu literatūras kolorītās personības, Kugra veidoja savas skulptūras, tajās paužot labsirdīgu humoru, attēlojot gan pozitīvo, gan negācijas.

Plašākai sabiedrībai Krišjānis Kugra kļuva pazīstams, kad sāka veidot rakstnieku brāļu Reiņa (1839–1920) un Matīsa (1848–1926) Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" un Annas Brigaderes (1861–1933) literāros varoņus. Ar koka skulptūrām Ķenci un Pāvulu Vecpiebalgas "Kalna Kaibēnos" un Sprīdīti, Lutausi, Annelēm un Meža ķēniņu Tērvetes dabas parkā pazīstams gandrīz katrs. Koktēlnieka veidoto skulptūru skaits sniedzas vairākos desmitos. Gan nelielas (12–13 cm augstas), gan arī liela izmēra skulptūras kā mākslas darbus glabā arī muzeji un privātkolekcijas. 

Kugras skulptūra Elektromontieris Kristaps šobrīd ir kļuvusi ne vien par mākslas, bet arī par vēstures liecību, un interesenti to var aplūkot Enerģētikas muzeja krātuvēs Rīgā, Andrejostas ielā 19.

Ierīce matu žāvēšanai un veidošanai

2018.gada jūnijs

Ierīce matu žāvēšanai un veidošanai – fēns "Radiopur" – izgatavots vācu firmā AEG (Allgemeine Elektrizitäts-Gesellschaft)20. gadsimta 30. gados.  

Senākie matu žāvētāji izgudroti 19. gadsimta beigās. Tolaik tie bija lieli, masīvi un tos izmantoja frizētavās. Ap 1920. gaduvācu firma AEG sāka ražot matu fēnu "Radiopur", kas kļuva par neaizstājamu ierīci matu sakārtojuma veidošanā, jo bijaviegls un ērti lietojams.Matu fēna "Radiopur" dizains un lietošana izrādījās tik veiksmīga, ka AEG to turpināja ražot līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem.

AEG ražotā matu fēna dizaina autors ir Peters Bērenss (Peter Behrens, 1868–1940) – vācu arhitekts un dizainers, kurš 20. gadsimta sākumā strādāja AEG kā mākslas konsultants. Viņš tiek uzskatīts arī par pirmo industriālo dizaineru Vācijas vēsturē. AEG matu fēna "Radiopur" dizains izstrādāts 1915. gadā, bet Pirmā pasaules kara dēļ tā ražošana aizkavējās.

Enerģētikas muzejs šādu AEG matu fēnu saņēma dāvinājumā. Tā īpašniece, sākot strādāt Viesītes frizētavā, fēnu pirkusi 1944. gadā. Fēns nevainojami funkcionējis vēl ilgus gadus arī pēc darba gaitu beigšanas frizētavā, mājas apstākļos frizējot draudzenes.

Šobrīd AEG matu fēns apskatāms Enerģētikas muzejā Ķegumā, izstādē "Elektrība dara visu."

Priekšapmaksas elektroenerģijas skaitītājs

2018.gada maijs

Mehāniskais vienfāzes elektroenerģijas kilovatstundu skaitītājs (220 V, 5 A. Tips: CO – 2) izgatavots Padomju valstī (PSRS), Maskavas apgabala Mitišķos 1957. gadā.

Skaitītājs ir interesants ar to, ka tā korpusā iebūvētajā lodziņā paredzēta vieta 20 kapeiku monētas ievietošanai, kas tālāk iekrīt „krājkasītē” (Padomju valstī naudas vienība bija rublis, kas sīkāk dalījās kapeikās; 1 rublis = 100 kapeikas).

Skaitītāja darbības princips saistīts ar priekšapmaksu – vispirms jāsamaksā par elektroenerģiju, un tikai tad var uzsākt tās lietošanu. Kad elektroenerģija noteiktās naudas summas vērtībā bija izlietota, tās piegāde tika pārtraukta.

Latvenergo koncerna Enerģētikas muzeja krājumā ir vēl divi elektroenerģijas skaitītāji, kas ražoti firmā AEG. Tie lietoti Rīgā 20. gadsimta 20.−30. gados, un priekšapmaksa tajos veikta Latvijas latos.

Priekšapmaksas elektroenerģijas skaitītājus Latvijā un citās Eiropas valstīs lietoja jau 20. gadsimta sākumā. Tie bija populāri viesnīcās. Sākotnēji tie bija ar norēķiniem skaidrā naudā – ar monētām, bet nesenā pagātnē – ar elektroniskām priekšapmaksas kartēm.

Ikvienam interesentam šo unikālo priekšapmaksas elektroenerģijas skaitītāju ir iespēja aplūkot Enerģētikas muzejā − izstādē  "Elektrība dara visu" Ķeguma prospektā 7/9, Ķegumā, Ķeguma novadā.

Adresēšanas iekārta

2018.gada aprīlis

Enerģētikas muzeja krājumā glabājas unikāla adresēšanas iekārta, kas darbināma ar elektrību. Tā izgatavota 20. gadsimta pirmajā pusē rūpnīcā Adrema Maschinenbau GmbH Berlīnē (Vācijā). Adresēšanas iekārtu izmantoja, lai iespiedtehnikā uz metāla plāksnītēm izgatavotu matrices, kurāsreljefi iespiestiRīgas elektrotīkla klientu rekvizīti – abonenta numurs, vārds, uzvārds, adrese un cita informācija.Šīs matrices vēlāk izmantoja, lai tipogrāfiski drukātajās elektroenerģijas norēķinu grāmatiņās iedrukātu (iespiestu)klientu rekvizītus. Šādu adresēšanas iekārtu un matrices lietoja Rīgas elektrotīkla klientu elektroenerģijas norēķinu grāmatiņu sagatavošanai līdz pat 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.

Senākās adresēšanas iekārtas ražoja jau 19. gadsimta beigās ASV, lai izgatavotu piederības zīmes – žetonus. Kopš 1914. gada adresēšanas iekārtas plaši izmantoja pasta un laikrakstu pasūtījumu birojos un pasta nodaļās, lai sagatavotu matrices adrešu reproducēšanai un aplokšņu marķēšanai pasta sūtījumiem. Tolaik tā bija moderna tehnoloģija, kas atviegloja ar roku veicamo adresu rakstīšanu liela apjoma sūtījumiem.

Šādas iekārtas šodien jau ir kļuvušas par tehnoloģiju vēstures liecībām un aplūkojamas vien muzeju ekspozīcijās – ar tām lepojas vēl arī Berlīnes Komunikāciju muzejs un Luksemburgas Telekomunikāciju muzejs.

Adresēšanas iekārta un klientu rekvizītu matrices mūsdienās raksturo bagāto AS “Sadales tīkls” vēsturi un ir aplūkojamas muzeja krātuvēs Rīgā, Andrejostas ielā 19.

Mihaila Doļivo-Dobrovoļska (1862–1919) piemiņas plāksnes ciļņa modelis

2018.gada marts

Enerģētikas muzejs saņēmis vērtīgu priekšmetu – izcilā zinātnieka un inženiera, bijušā Rīgas Politehnikuma studenta Mihaila Doļivo-Dobrovoļska piemiņas plāksnes ciļņa ģipša modeli.

M. Doļivo-Dobrovoļska vārds inženierzinātņu vēsturē pazīstams saistībā ar ievērojamiem izgudrojumiem un atklājumiem,kas radikāli pārveidoja pasaules elektrotehniku. Viņš izgudroja asinhronos elektrodzinējus, trīsfāžu ģeneratorus, elektromotorus un transformatorus, ieviesa praksē trīsfāžu maiņstrāvu. M. Doļivo-Dobrovoļskis Rīgas Politehniskajā augstskolā studēja ķīmijas tehnoloģiju (1878–1881), taču, domājams, politisku apsvērumu dēļ izslēgts no augstskolas. 1883. 1885. gadā viņš turpinājis studijas Darmštates Tehniskajā augstskolā Vācijā, pēc tam strādājis lielākajā elektrotehnikas uzņēmumā AEG, turpinot interesēties par jaunumiem elektrotehnikas jomā pasaulē. 1891. gadā pirmo reizi vēsturē, demonstrējot augstsprieguma maiņstrāvas pārvadīšanu 170 km attālumā no Laufenas HES līdz elektrotehnikas izstādei Frankfurtē pie Mainas (Vācijā), M. Doļivo- Dobrovoļskis pielika punktu debatēm tehniskās inteliģences vidū un pierādīja piemērotāko elektroenerģijas pārvades sistēmu nākotnei.  

M. Doļivo-Dobrovoļska piemiņas plāksnes ciļņa ģipša modeļa autors ir tēlnieks Viktors Suškēvičs. Pēc M. Doļivo-Dobrovoļska portreta ģipša modeļa izgatavota piemiņas plāksne, kas uzstādīta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) galvenajā ēkā, atzīmējot M. Doļivo-Dobrovoļska 150. dzimšanas dienu un 2012. gadā piešķirto RTU Goda biedra nosaukumu (post mortem – pēc nāves).

Viktors Suškēvičs latviešu tēlniecībā atpazīstams ar plašu profesionālās darbības spektru no medaļu žanra, mazām formām līdz portretiem un monumentāliem tēlniecības darbiem. Viņa radošajā darbībā atspoguļojas arī aizrautīga interese par Latvijas vēsturi. Tēlnieks ir daudzu piemiņas plākšņu autors. Tās veltītas izciliem mūziķiem, kultūras darbiniekiem, zinātniekiem, kā arī vēsturiskām personībām.  Pie lielākajiem autora sasniegumiem pieskaitāms monumentālais Svētā Meinarda piemineklis Ikšķilē un dekoratīvā bruņurupuča skulptūra Ventspilī.

Televizors “Šilelis 405 D-1”

2018.gada februāris

“Šilelis” markas melnbaltā attēla televizorus 1972. gadā uzsāka ražot Kauņas radiorūpnīcā, Lietuvā. Līdz 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigām saražoti vairāki televizora modeļi, kas atšķīrās ar nelielām tehniskām niansēm un vizuālo izskatu.

Šie nelielā izmēra pārnēsājamie televizori kļuva ļoti populāri 20. gadsimta 70. – 80. gados visā padomju valstī, arī ģimenēs Latvijā, jo tos varēja paņemt līdzi arī tūrisma braucienos, dodoties pārgājienos dabā vai atpūtā uz vasarnīcām (televizora izmēri 25 x 25 x 16 cm un svars 3,8 – 4,8 kg). Laikā, kad vidējā strādnieka alga padomju valstī sasniedza 120–150 rubļus mēnesī, “Šilelis” maksāja 185 rubļus. Šī cena bija vēl viens no televizora pievilcības faktoriem, jo salīdzinājumā ar lielo izmēru televizoru cenām (ap 300 rubļu un vairāk) bija ģimenei draudzīgāka.

TV pārraižu uztveršanai televizorā iebūvēta teleskopiskā antena, kas pārraides spēja uztvert 70 – 80 kilometru attālumā no raidītāja vai telecentra. Televizoru varēja pieslēgt gan pie 220 V maiņstrāvas elektrotīkla, gan izmantot jebkuru 12 V pastāvīgas strāvas avotu – akumulatoru bateriju vai automašīnas akumulatoru.  

Zināms, ka Kauņas radiorūpnīcas ražotie televizori “Šilelis” guva ievērību arī ārpus padomju valsts robežām. 1972. gadā Leipcigā, Vācijā (tolaik – Vācijas Demokrātiskā republika) tautsaimniecības sasniegumu izstādē saņemta zelta medaļa.

Līdz 2018.gada 4.februārim muzeja kolekcijā esošais “Šilelis 405 D-1” apskatāms Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē “TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”, kļūstot par “dzīvu” vēstures liecību – RTU speciālisti to atkal iedarbināja.

Pašlaik ikvienam muzeja apmeklētājam ir iespēja šādus televizorus apskatīt gan Enerģētikas muzeja krātuvēs Rīgā, Andrejostas ielā 19, gan arī izstādē “Elektrība dara visu” Ķegumā. 

Ultravioleto staru lampa - "Kalnu saule"

2018.gada janvāris

Ultravioleto staru lampa izgatavota Vācijā, Hanau, 20.gs. 20.-30.gados. Šis ir reti sastopams modelis – izgatavots lodes formā.

Mākslīgās ultravioleto staru lampas izgudrotājs ir dāņu medicīnas students Nils Finzens (1860-1904). Saules gaismas efektu pētījumi pierādīja ultravioletā starojuma spēju kairināt bioloģiskos audus un nogalināt kaitīgās baktērijas. Finzens 1895.gadā konstruēja spēcīgu mākslīgo ultravioleto staru lampu, ko izmantoja ādas tuberkulozes pacientu ārstēšanai, un popularizēja domu, ka sauļošanās nāk par labu ne tikai tuberkulozes slimnieku veselībai, bet arī mazasinības, rahīta un citu slimību ārstēšanai, bet profilaktiski – arī nervozitātes mazināšanai un ēstgribas uzlabošanai.

1903.gadā dāņu ārstam N.Finzenam par darbu gaismas terapijas jomā tika piešķirta Nobela prēmija.

Ultravioleto staru lampu dēvē arī par ,”Kalnu sauli”, un šo tēlaino nosaukumu ierīce ieguvusi izdalītā starojuma dēļ. Ierīces vidū iestiprinātā spuldze ražo ultravioletos starus, kas dabā ievērojami lielākā intensitātē atrodami kalnos, kur atmosfēra bioloģiski svarīgo starojumu aiztur daudz mazāk kā līdzenumos. Ultravioleto staru lampu Enerģētikas muzejs saņēmis dāvinājumā. Zināms, ka lampas plaši izmantotas ne tikai gaismas terapijā medicīnā, bet, kā apliecinājis dāvinātājs, lietotas arī individuāli. Lampa iegādāta ap 1938.gadu un ģimenē lietota, lai saņemtu veselīgu “saules” gaismu visu gadu.

Ultravioleto staru lampa aplūkojama Enerģētikas muzeja krātuvē Rīgā, Andrejostas ielā 19.

Fotoaparāts fotografēšanai uz stikla fotoplates

2017.gada decembris

Fotoaparāts Ica Ideal 325 izgatavots Drēzdenē, Vācijā 20. gs. 30. gados un izmantots stikla plašu fotonegatīvu uzņemšanai. Ar šādu fotografēšanas tehniku 20.gs. 30.gados strādāja fotogrāfs, fotoreportieris, kinooperators un latviešu skaņu kino aizsācējs Eduards Rihards Kraucs (1898–1977), kurš no 1936. līdz 1940. gadam veica arī Ķeguma spēkstacijas celtniecības fotodokumentēšanu. Diemžēl E. R.Krauca oriģinālais fotoaparāts Latvijā nav saglabājies, jo 1944. gadā, dodoties bēgļu gaitās, E.R. Kraucs izceļoja uz ASV. Fotoaparāts Ica Ideal ir analoģisks tam, ar kādu strādāja E.R. Kraucs.

Fotografēšanu, kur negatīvu fotoattēlu iegūst uz stikla pamatnes, kas pārklāta ar gaismjūtīgu emulsijas slāni, Latvijā sāka izmantot jau 19. gs. otrajā pusē. Tā pakāpeniski nomainīja senās fototehnikas. Fotonegatīvi tika izgatavoti uz stikla fotoplates, vēlāk izgatavojot fotopozitīvu jeb fotogrāfiju uz fotopapīra neierobežotā daudzumā. Fotofilma tika izgudrota 20. gadsimta 20. gados, bet digitāla fotografēšana uzsākta 20. gs. 70. gados, strauji mainoties arī fotoaparātu konstrukcijām un izmēriem.

Fotoaparāts aplūkojams Enerģētikas muzejā Ķegumā, izstādē "Ķeguma spēkstacijas būvgaita caur Eduarda Krauca fotoobjektīvu".

Kuzņecova izolators

2017.gada novembris

Kuzņecova fabrikā Rīgā 1940. gada maijā izgatavots augstsprieguma izolators. Tas paredzēts 20 kV spriegumam un ticis izmantots elektrolīnijā Vidzemē, Valmieras pusē. 20. gadsimta 30.–40. gados augstsprieguma un zemsprieguma elektrolīnijās plaši izmantoti Kuzņecova fabrikā Rīgā ražotie porcelāna izolatori. Tie bijuši īpaši pieprasīti savas augstās kvalitātes dēļ, ko atzīst arī speciālisti mūsdienās.

Kuzņecovi savu pirmo uzņēmumu Krievijā izveidoja 1812. gadā, bet 1841. gadā nodibināja manufaktūru Rīgas pievārtē Ķengaragā, toreizējā Dreilingsbušā (tagad –Dreiliņi). Tur ražoja fajansa un porcelāna traukus, vāzes, dekoratīvas figūriņas. 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrībā Kuzņecovu vārds komentārus neprasīja.

Fabrikas produkcijas klāstā bija arī porcelāna izolatori telefonu un telegrāfu centrālēm un augstsprieguma un zemsprieguma elektrolīnijām. 1887. gadā Kuzņecovi bija ieguvuši īpašas tiesības izmantot savā spiedzīmē (logo) Krievijas impērijas simboliku – divgalvaino ērgli, kas redzams uz 20. gadsimta sākumā ražotajiem izolatoriem, kas glabājas muzeja krājumā, bet no 1937. gada uz Rīgā ražotajiem izolatoriem izmantots fabrikas 125 gadu jubilejas zīmogs ar zibens (elektrības) zīmējumu. Šādus izolatorus ražoja līdz 1941. gadam, kad padomju vara fabriku nacionalizēja un pārdēvēja par Rīgas keramikas fabriku. Augstsprieguma izolators aplūkojams Enerģētikas muzeja ekspozīcijā Ķeguma prospektā 7/9, Ķegumā.

Stereoradiola “Simfonija-2”

2017.gada oktobris

Enerģētikas muzeja krājumā ir viens no interesantākajiem A.Popova Rīgas Radiorūpnīcā, 20.gs. 70.gados izgatavotajiem radioaparātiem - stereoradiola “Simfonija-2” ar plašu atskaņotāju un divām atsevišķām akustiskajām skandām.

Radiolu sēriju ”Simfonija” uzsāka ražot 1964.gadā, bet 1967.gadā modernizētu modeli “Simfonija-2”, kam bija modernāks uztvērējs, grozāma magnētiskā antena garo un vidējo viļņu uztveršanai, uzlabots plašu atskaņotājs gan parasto, gan stereofonisko skaņuplašu atskaņošanai, mazāki gabarīti. Stereoradiola bija vienīgā, kas nodrošināja PSRS pieņemto ultraīsviļņu (UĪV) sistēmu uztveršanu un pārraidīšanu, izmantojot speciālu stereodekoderu. Tolaik tās skaitījās augstākās klases stereo radiolas. Tās svars – 25 kg bet akustiskās skandas – 16 kg. Radiola tolaik maksāja dārgi - 373 rubļus un 75 kapeikas.

1969.gadā radiolai piešķirta PSRS Kvalitātes zīme, bet eksporta variantam dots nosaukums “Rigonda-Symphony” un iebūvēts Eiropā izmantotais FM diapazons kā arī uzraksti uz skalas angļu valodā. Radiolu sērijas “Simfonija” dizaina autors ir izcils Latvijas dizainers, mākslinieks Ādolfs Irbītis (1910 – 1983), ko dēvē arī par radiodizaina karali. Viņa radiodizainera karjera sākās ar skicēm radiouztvērējam VEF AR MD/35. Vēlāk viņš radījis teju visas 20.gs. 30.gadu VEF radioprodukcijas ārējo veidolu, kā arī dizainu gandrīz visai apvienības „Radiotehnika” 60. - 70.gadu radioprodukcijai.

Šo interesanto un arī vizuāli skaisto stereoradiolu “Simfonija – 2” muzejam dāvinājis valmierietis Vizulis Liberts un tā apskatāma Enerģētikas muzejā, izstādē “Elektrība dara visu” Ķegumā.

Mehānisks vienas fāzes elektroenerģijas kilovatstundu skaitītājs

2017.gada septembris

Mehānisks vienas fāzes elektroenerģijas kilovatstundu skaitītājs. 220 V, 10(20) A. Tips: Wz2. Skaitītāja sērijas nr.: 432590. Skaitītājs izgatavots valsts uzņēmumu apvienībā „IKA” (Installationen, Kabel und Apparate) Vācijas Demokrātiskajā republikā 20. gadsimta 50. gados. Skaitītājam abos sānos saglabājušās plombas, kas apliecina tā pārbaudes faktu Vācijā.

Uz skaitītāja pamatnes uzspiests zīmogs ar draudīgu tekstu vācu valodā: “Wer vorsätzlich und rechtswidrig Zähler öffnet oder Plomben entfernt oder beschädigt macht sich nach §303 R.St. G.B.-der Sachbeschädigung schuldig. Auch der Versuch ist strafbar” (tulkojumā: „Jebkura persona, kas apzināti un pretlikumīgi atver skaitītāju vai noņem, vai bojā plombu, ir vainīga vandālismā pēc Kriminālkodeksa 303. paragrāfa. Sodāms ir arī mēģinājums.”).

Skaitītājs nonācis Latvijā draudzīgas palīdzības ietvaros no Vācijas ziemeļu apgabalu energoapgādes akciju sabiedrības “HEVAG” 1992. gada jūnijā pēc Latvenergo koncerna darbinieku vizītes “HEVAG” pārvaldē Rostokā. Laikā, kad Latvijā bija izteikts elektroenerģijas skaitītāju trūkums un bija izplatītas to zādzības, Vācijas partneri uz Latviju nosūtīja trīs smagās automašīnas, kuru kravas bija piepildītas ar nepieciešamajiem skaitītājiem.

Skaitītājs ir īpašs ar to, ka tas pārstāv Enerģētikas muzeju Eiropas vēstures nama ekspozīcijā, to atklājot 2017. gada 6. maijā. Eiropas vēstures nama ekspozīciju papildina artefakti no visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tā stāstīs par sarežģīto Eiropas vēsturi – no mītiem un atklājumiem līdz 20. gadsimta haosam un vienotībai, ko apliecina Latvijas tautsaimniecībai sarežģītā laikā sniegtā palīdzība. 

Personas datu apstrāde         Sīkdatņu politka      © AS "Latvenergo" mājas lapas satura kopēšana un pārpublicēšana komerciālos nolūkos ir aizliegta. Citējot atsauce obligāta.